Ar vienu aci viņa raud Pučīni, ar otru aci mani rāj…

Ģimenes pārdzīvo Gaira pazušanu. Zaudējums, cerības un neatbildēti jautājumi.

Filma par to, kā viss mainās, tomēr paliek tāds pats.

Tēvs un dēls cenšas mirstošajai mātei padarīt vieglākas dzīves pēdējās stundas.

Filma par vientuļu sievieti ar kamolu vēderā.

Praņjani, mazā Serbijas ciematā, iedzīvotāji reizi gadā sacenšas rakijas gatavošanā un dzeršanā…

Ardievas ļeņinekļiem. Ironisks stāsts par atbrīvošanos no PSRS rēgiem Ukrainā.

Kinematogrāfiska dzeja par noslēgtu iekšējo pasauli, kur valda nepārvarama vientulība.

Lidosta ir vieta, kur tiek pārbaudītas robežas, drošība un iecietība.

Sievietes cīņā pret Islāma valsti, cīņā par brīvību.

Stāsts par otrreizēju pārstrādi, par nākotni, kurā saskaras divas dažādas pasaules.

Kustību māksliniece kustas prom no veiksmīgo slāņa Oslo.

Tuvojoties pubertātei, viņas apjauš ķermeņa un prāta atšķirības.

Ķermeņa pārvērtības un dzimuma identitātes dekonstrukcija grūtniecības laikā. Filmform, © Maja Borg – Man, 2016.

Ekstrēma sporta veida subkultūra. Jaunieši un sniega motocikli Lapzemes kalnos.

Sieviete pārkāpj sabiedrībā pieņemto. Par to viņai uzbrūk cita sieviete.

Pagājības izplēnošais skaistums, kas joprojām dzīvs.

Ja tikai fotogrāfiju pēc sevis vari atstāt pasaulei.

Vietējā zoodārzā nomirst kamielis.

Ceļojums uz pilsētu Mozambikā, lai atrastu draudzeni Naftu un uzņemtu filmu…

Garlaicīgi darbi un eksistenciālas raizes. Apokalipse skan kā atbrīvošanās.

Deniss strādā ātrās ēdināšanas restorānā, bet uz skatuves pārtop standup komiķī.

Neaptverams sarūgtinājums. Suņuka vietā viņa dzimšanas dienā saņem tēvu…

Kopš viņa vairs nav, sāpes un dusmas sāk pagaist.

Nakts kādā Ķīnas pilsētā. Māte meklē savu pazudušo meitu.

Zvans pie durvīm. Penelope steidz uzkopt savu mājokli.

Vācijas fotogrāfe un režisore Lenija Kastella 1945 gadā runā par savām atmiņām.

Gleznoti portreti… apbur skatītāju gan filmā, gan ekrāna priekšā.

Vietas apskate apliecinās, ka dažkārt ar vienu gleznu nepietiek…

Gruzija Film ir viena no senākajām kinostudijām. Nu tā izskatās kā spoku valstība.

Sociāla satīra animētā kolāžā ar atsauci uz populāro amerikāņu stāstu Oza zemes burvis. Kā piepildās amerikāņu sapnis…

Kādā pamestā lepnā namā rosās abinieku pārītis, pētot apkārtni un sekojot pirmatnējiem instinktiem.

Tie nav tikai zīmējumi. Godalgotais režisors Dome Karukoski piedāvā 20. gadsimtā ietekmīgas un nozīmīgas geju kultūras personības dzīves un darba gaitu atainojumu. Touko Lāksonens, apbalvots virsnieks, atgriežas mājās pēc sirdi plosošas un varonīgas dzimtenes aizstāvēšanas Otrajā pasaules karā, taču miera laikos dzīve Somijā ir līdzvērtīgi mokoša. Pēckara Helsinkos notiek homofobiska vajāšana, un vīriešus viņa paziņu lokā pat piespiež precēt sievietes un radīt pēcnācējus. Tuoko patveras savā mākslā un zīmē no aizspriedumiem brīvus muskuļotus vīriešus homoerotiskās ainās. Viņa darbs, kas kļuvis slavens ar parakstu Tom of Finland, kļuva par vīriešu paaudzes emblēmu un uzjundīja geju revolūcijas liesmas.

Suns nav vainīgs. Klusais ārprāts jeb lustīga eksistenciāla postaža… melno komēdiju cienītājiem. Laimes (1998) un Palindromu (2004) autors Tods Solondzs atgriežas ar četriem stāstiem, kurus vieno cilvēcība, absurds, Amerika, ironija, neveiklība, mīla, nāve un… takšu šķirnes kucīte. “Daba par viņiem negādā. Mēs esam suņa vienīgie draugi… “ – kaut suns te kalpo tikai kā filtrs, caur kuru pētīt mirstīgumu un visa veida nožēlojamības banalitāti. Filmā skan Kloda Debisī sapņainā Mēness gaisma un Marka Šaimana Takša balāde.

“Drīkst, es tevi vienkārši apskaušu?” Režisoru Borisu Hļebņikovu savulaik dēvēja par Aki Kaurismeki radošā rokraksta mantinieku. Vai šis apgalvojums joprojām spēkā – vērtējiet paši. Oļegs (Aleksandrs Jacenko) ir jauns un apdāvināts mediķis, kas strādā neatliekamās medicīniskās palīdzības dienestā. Maza aldziņa, nekādu perspektīvu, toties šis darbs ir viņa aicinājums… Rūpes un dzīvību glābšana tiek svešiniekiem, bet sievai viņa spēka un uzmanības nepietiek. Pacietības mērs ir pilns – tiek ierosināta šķiršanās. Vienlaikus arī darbā pārmaiņas – jaunais priekšnieks pieprasa stingri ievērot reglamentu un netērēt vienam pacientam vairāk par 20 minūtēm. Galvenais, lai to laikā nenomirst. Ko iesākt?

“Es vēlos radīt filmas, kas izraisa pozitīvu iekšējo krīzi. Filmas, kas ļauj patiesi sastapties ar sevi pašu.” A. Hodorovskis Turpinājums Alehandro Hodorovska – ne vien kinorežisora, bet arī rakstnieka, dzejnieka, mūziķa, psihoterapeita un garīgā skolotāja – autobiogrāfiskajam stāstam, kas aizsākās filmā Realitātes deja (2013). Neraugoties uz tēva sašutumu, pagājušā gadsimta 40. gados Hodorovskis pamet mājas, lai īstenotu sapni kļūt par dzejnieku. Viņš iepazīstas ar māksliniekiem, kas reiz kļūs par literatūras dižgariem. Ieslīguši poētisku eksperimentu pasaulē, viņi visi dzīvo tā, kā tikai retais jelkad atļāvies dzīvot: jutekliski, autentiski, brīvi un traki. Sirreālā vizuālajā valodā pasniegta oda skaistuma un iekšējās patiesības meklējumiem.

Viņa, trompete un Ņujorkā snieg. “Helēna izcēla Lī Morganu no heroīna dūksts, bija viņa mūza un mīļotā, piederēja džeza aprindām kā talantīgā mūziķa stiprais balsts, bet kādā sniegotā 1972. gada februāra naktī viņas rūgtums par nodevību kļuva neapvaldāms – Ņujorkas klubā atskanēja šāviens. Neatliekamā palīdzība, iestigusi kupenās un putenī, atsteidzās par vēlu. Tā 33 gadu vecumā nomira viens no pagājušā gadsimta spilgtākajiem džeza trompetistiem. Filmas autors, kas pirms 10 gadiem aizkustināja ar dokumentālo filmu par brīvā džeza mūziķi Albertu Eileru, nu izveidojis jaunu kino stāstu. Tajā iekļautas gan retas intervijas, gan laikabiedru atmiņas, gan neskaitāmas melnbaltās fotogrāfijas ar leģendāro radīšanas prieku…”

Viena režisora dzīves trilleris. “Ismaels ir kino režisors. Viņa sieva Karlota pirms divdesmit gadiem iesēdusies vilcienā Parīze–Liona un mīklaini pazudusi. Izmisīgie meklējumi nav nesuši nekādu skaidrību, tikai nostiprinājuši nekliedējamas skumjas. Nu viņam ir jauna mīļotā, viņš gatavojas uzņemt filmu par kādu noslēpumainu diplomātu-spiegu (aktieris un režisors Luijs Garels no slavenās franču kino personību dzimtas). Kad darbs jau pusē, piepeši Karlota atgriežas… Daudzslāņains stāsts kā tīša daudzu stāstu lausku mozaīka, kurā mulsinoši mijas komēdija, mistika un traģēdija ar nevilšām atsaucēm uz iepriekšējām Deplešēna filmām un pat Hičkoka Vertigo. Lai nenomaldītos, līdz galam palīdzēs nokļūt skaņu celiņš. ”

Daudz vairāk nekā kostīmdrāma. Viens no pagājušā gada interesantākajiem britu kino notikumiem. Filma tapusi pēc Nikolaja Ļeskova noveles Mcenskas apriņķa lēdija Makbeta, pārnesot darbību no Krievijas uz 19. gadsimta Anglijas muižu, kur kaislību un vājprāta tumšās straumes sedz stindzinoša etiķetes virskārta. Oldroida lēdija Makbeta ir spēcīgs, skaists un ziņkārīgs dzīvnieks, kuru vada dziņas un apbrīnojami spēcīgi pamatinstinkti. Filma talantīgi pakļauj, vienu mirkli liekot izjust empātiju pret nepieredzējušo meiteni, par kuru ciniski ņirgājas viņas vīrs, bet jau drīz –  būt lieciniekiem slepkavībai, ko varone iesāk emociju uzplūdā, bet pabeidz ar vēsu prātu…

Manifestu manifests. Veltījums mākslinieku manifestu skaistumam. Kāda ir mākslinieka loma sabiedrībā? Vai mākslinieku manifestu vēstures aplūkojums ļautu pietuvoties atbildei? Ja nu šie manifesti ir tikai jaunu, sevi un savu balsi meklējošu cilvēku demostratīvi izaicinošs, iekšējo nedrošību slāpējošs kliedziens? Ja nu tomēr tie ir sava laika seismogrāfi? Līdz pat pagājušā gadsimta pēdējai trešdaļai lielākā daļa manifestu autoru bija vīrieši. Manifesti kā testosterona šaltis. Tieši tādēļ filmas režisors nolēma, ka to atdzimšanas mirkļi monologā jāuztic sievietei. Keitai Blānšetai. Viņa pārsteidz ar 13 krasi atšķirīgiem tēliem 13 vinjetēs, kas ataino izteiksmīgāko mākslas virzienu manifestus, pārvēršot tos mūsdienīgā aicinājumā uz rīcību.

Mēs atrodamies vienā sapnī. Starp komēdiju un melodrāmu balansējošs mīlas stāsts Budapeštas lopkautuvē. Šādā romantikai neparastā vietā divi klusi un nopietni darba kolēģi palēnām atklāj dvēseļu radniecību. Izrādās, ka naktīs viņi redz vienādus sapņus… Un tieši reālistiskajos sapņos abu saikne ir visstiprākā un intīmākā. Nekādas ezotērikas –  filma par bailēm un jūtu apvaldīšanu, kad būtu jāatklājas citam cilvēkam. Nomoda laikā saskarsmē ir ļoti svarīgas robežas, paškontrole un liekulība… Tikai sapņos iespējams pilnībā no tā atbrīvoties. Tieši sapņi piedāvā vispilnvērtīgako, plašāko un patiesāko dzīves telpu.

Kas cilvēkus mudina nogalināt? Ulriham Zeidlam allaž atrodas, ko ietriept sejā skatītājiem, lai tie nelolotu pārāk lielas ilūzijas par cēlo, krietno un skaisto cilvēka iedabā. Šoreiz runa par iecienīto trofeju tūrismu. Pat cilvēks ar visai mēreniem ienākumiem var atļauties medības Āfrikā. Daudz tādu no Rietumvalstīm, Krievijas un Ķīnas jau ieviesuši kā paradumu reizi vai pat vairākas reizes gadā celt pašapziņu, šaujot uz savvaļas dzīvniekiem un fotografējoties pie to līķiem. Režisors vēlējies parādīt, cik nožēlojami šis medības tiek rīkotas un kāds ir mednieku emocionālais stāvoklis, kad ļauta vaļa kaislei nogalināt…

Šķiet, ka Cveiga sašķeltās identitātes krāšņums ir radīts kino. Pasaule ir agonijā. Eiropā valda Hitlers, un Eiropas inteliģence bēg uz Ameriku. Austrijas rakstnieks Stefans Cveigs ir slavas virsotnē, bet arī viņš ir spiests doties svešumā. Viņš aizbrauc uz Ameriku, viesojas Ņujorkā, pēc tam Buenosairesā, Riodežaneiro, un beigu beigās ar savu jauno sievu apmetas Petropolē, Brazīlijā. No režīma cietušo literātu visur uzņem ar godu, ar cerībām uz viņu raugās citi disidenti, savukārt jaunais ģimenes mājoklis ir īsts paradīzes dārzs. Tomēr ebreju intelektuāli nomāc domas par dzimto Eiropu, kas deg Otrā pasaules kara ugunīs. Vai jaunais pasaules pilsonis un pacifists iegūs dvēseles mieru?

Futūristiskajā mīlas stāstā aplūkots narcisisma fenomens bohēmiskajās aprindās – divi savrupi mākslinieki rada pasauli, kurā viss var tikt konstruēts un kontrolēts. Viss, izņemot viņu pašu jūtas. Autsaideri modernā metropolē. Abi galvenie varoņi veido eksotisku un māksliniecisku subkultūru. Vai tā ir patiesa mīlestība? Iespējams, vien jūsma par paša atspulgu otrā. Kinodarba tapšanu iedvesmojusi divu Varšavas mākslinieku kopdzīve. Vojceks Bonkovskis ir viena no Polijas harismātiskākajām radošajām personībām, savukārt Zuzanna Bartošeka zīmē, raksta dzeju un neārstē autoimūnās saslimšanas, lai saglabātu savu neparasto izskatu. Filmā ietverta laikmetīgā mūzika, dzeja un māksla.

Izglābdams no izvarotāja, viņš kļūst par viņas mīļoto un sargeņģeli. Kad kopīgiem spēkiem nelietis nogalināts, abi patveras mežā, lai atrastos tālāk no mūsdienu pasaules apdraudējumiem un kārdinājumiem. Jāteic, arī tur noziegumu ķēde nepārtrūkst, un ienaidnieka parādīšanās sagrauj līdzsvaru jauniešu attiecībās. Emocionāls stāsts par kaislību, vardarbību un neiespējamību aizbēgt no sevis paša. Režisora Aleksandra Vartanova pilnmetrāžas debija Ložu kolekcionārs (2011) tika nodēvēta par Fransuā Trifo 400 sitienu (1959) pārcēlumu Krievijas estētikā, savukārt šī filma, kas arī uzņemta pēc Jurija Klavdijeva darbu motīviem, itin kā pareģojusi divu pusaudžu izraisītu traģēdiju Pleskavā.

Odiseja cauri laikam un telpai, kas sākas uz režisora balkona. Gadu garš ceļojums –  pilns ar absurdām, eksistenciālām, triviālām un sentimentālām domām, lai saprastu, vai iespējams aptvert… neko jau vairāk kā dzīves jēgu. Ūles Jēvera ģimenes adrese ir Brochmannsgate 12A, Oslo, Norvēģija, Eiropa, Zeme, Visums. Šī filma ir kā laika kapsula, kurā ievietota rietumeiropiešu ikdiena ar visiem svētkiem, atmiņām un fantāzijām, lielajiem un mazajiem jautājumiem. Tā aicina domāt par savu dzīvi un izvēlēm. Ko mūsdienās nozīmē būt cilvēciskam? Un kāpēc mēs labprātāk runājam paši ar sevi viedtālrunī, nekā sarunājamies ar svešniekiem darba burziņā?

Impresionistisks sirmgalves portrets. 1930. gadu Zviedrija, piespiedu darba nometne Sibīrijā un veco ļaužu pansionāts mūsdienu Austrumukrainā. Šīs filmas ietvarā pārvarēts attālums, kas jau sen šķir galveno varoni Lidu, viņas dēlu Arvīdu un māsu Mariju. Kinodarbs par laika ritējumu, kara nesto postu un kopienu, kurā vēl pārvalda senu un strauji izzūdošu zviedru valodas dialektu. Stāstījums par mīlestību pret ģimeni, kas dzīvo vien atmiņās. Režisori emocionāli piesaistījis Lidas liktenis, attiecības un poētiskums, ar kādu viņa stāsta par savu dzīvi, iepretī drūmajai videi, tās vēsturei un pašreizējai politiskajai situācijai.

60 gadus vecā Pia. Viņai nav konkrētas diagnozes, nav neviena tuva cilvēka, kas par viņu parūpētos, izņemot 84 gadus veco māti, nav reālistiskas izpratnes par sevi un apkārtējo pasauli. Viņai ir garīgās attīstības traucējumi, kvēlas ilgas pēc mīļotā, bailes par savu nākotni un zoss Lola, ko maigi lolot. Pia mēdz doties ilgās pastaigās, bet viņas māti pa to laiku māc bailes un vientulība. Lēni, lēni dienas nāk un iet… Jaunzēlandē dzimušā režisora radīts stāsts, kas balstīts patiesos likteņos, notikumos un iesaistīto savstarpējās attiecībās. Pia un viņas māte atveido pašas sevi. Filmas veidotāji šo darbu nodēvējuši par cilvēka dzīves adaptāciju.

Plašo Somijas arhipelāgu veido tūkstošiem klinšainu salu. Filma iepazīstina ar pieciem saliniekiem, kuru stāstījumi atsedz tik atšķirīgas arhipelāga un tā iedzīvotāju rakstura un pasaules uztveres šķautnes, ka vedina domāt arī par cilvēku kā savrupu salu. Viena no viņiem ir Helbe – somiete, kas dzīvo uz mazas saliņas. Viņa darina skaistus baltus tērpus, ko uzvilkt pēdējā gaitā, un dēvē tos par drānām paradīzei. Elpu aizraujoši dabasskati un neparasts laika ritējums. Šī ir poētiska eseja par dzīvi, nāvi un agro kartupelīšu garšu.

Rauni Reposārelainens ir neuzveicams samurajs-alkoholiķis, kas sēj vien postu un bēdas savā apkārtnē Somijas rietumos. Ciema iedzīvotāji no viņa ļoti baidās. Tiek izplānota Rauni nogalināšana, bet viņš to bez pūlēm novērš… Kurs gan uzdrošinājies pret viņu vērsties? Tā sākas asiņains un absurds stāsts par samuraju dzīvi Pori piekrastē. Sekojot Alehandro Hodorovska, Emira Kusturicas un Pītera Grīneveja pēdās, šī ir sirreāla un vizuāli skaista traģikomēdija, kas radoši sajūdz somu un japāņu kultūras ar skaisto ziemeļu dabu.

Buržuāzijas aprindu kurts atzīstas, kā no ambicioza, bet neatzīta kinorežisora pārtapis četrkājainā radījumā. Nespēdams piesaistīt finansējumu, viņš bijis spiests kļūt par sezonas strādnieku. Jaunai kanādietei Kamillai gan iestāstījis, ka veic izpēti komunisma ideoloģijā sakņotai pasaku filmai. Pat galveno lomu piedāvājis. Abi nonākuši idilliskā ābeļdārzā, kur notikusi šaušalīga ābolu vācēju izkalpināšana. Kamilla ir patiesi aizrāvusies ar izpēti, toties viņam kļuvis arvien grūtāk izlikties par to, kas nav… Vēl arī ceļā nostājies kāds paraugstrādnieks un mēms mūks ar maģiskām spējām. Kā gadījies, kā ne – ābeļdārza īpašnieks ticis nogalināts, un zvirbuļi kokos izkaldinājuši negaidītu plānu….

Nav smagākas nastas dzīvē par to, ja nav ko nest. Vēsai, nosvērtai un visām mūsdienīgas efektivitātes prasībām atbilstošai Norvēģijas zinātniecei sava sirgstošā tēva vietā jāierodas Parīzē uz semināru… Un sākas stāsts par viņas attiecībām ar kilograma, mīlestības, nožēlas un zaudējuma etaloniem. Cik gan sver cilvēka dzīve? Režisors Bents Hamers nekad nav uzņēmis nevienu komēdiju, kaut tieši tā mēdz uztvert viņa darbus. Šajā filmā viņš saskatījis iespēju attīstīt poētisko humoru, ko caurauda Virtuves stāsti (2003).

Lai gan vientulības nomāktais, nīgrais un melanholiskais Ūve sen vairs nav iedzīvotāju kooperatīva priekšsēdis, viņam joprojām rūp, vai viss notiek un tiek darīts kā pieklājas. Tā paiet iekšēji sagumušā vīra dienas – uzmanot apkaimi un apciemojot mirušās sievas kapu. Taču kādā rītā sāktais ķīviņš ar jaunajiem kaimiņiem izvēršas negaidīti sirsnīgās attiecībās…Pats režisors Hanness Holms skaidro, ka viņa radošais uzdevums ir bijis izzagt no pasaulslavenā Frēdrika Bakmana romāna stāstu un padarīt to par filmu. Izdevies godam.

Skaista mīlestība no pirmā acu skatiena. Viņa ilgojas tikt prom no tēva mājām, viņš – atbrīvoties no mazvērtības sajūtas. Pēc daudziem gadiem abi nejauši satiekas opernamā… Dzīve kā rāms, smeldzīgs plūdums, kurā gluži nemanāmi krājas drupas. Aktrises un režisores Pernillas Augustes radošais mūžs savulaik cieši savijies ar lielajām kino personībām Ingmaru Bergmanu un Billi Augustu. Viņa izdzīvojusi lomas gan Čehova Trīs māsās, gan Šekspīra Hamletā, gan Ibsena Leļļu namā, gan… pat Zvaigžņu karu sāgā, tāpēc labi izprot Jalmāra Sēderberga 1912. gada romāna varoņus. Kaislību drāmā tiekas uzlecošā zvaigzne Kārina Franca Šērlofa un šovasar mūžībā aizgājušais Mīkaels Nīkvists.

Talantīgā, godalgotā scenārista Eskila Vogta (Joahima Trīra drāma Skaļāk par sprādzieniem, 2015) spožā debija pilnmetrāžas filmas režijā. Viņš cer, ka skatītājiem atklās daudz par to, kas mīt cilvēkā… Jo visiem ir dīvainas, kaunpilnas, iztēles bagātas domas, tikai parasti jau ar tām nedalās… Rakstniece Ingrīda (Ellena Dorita Petersena) ir nesen zaudējusi redzi. Viņa dzīvo savas mājas noslēgtībā kopā ar vīru, pārdomām un atmiņām, bet drīz gūst virsroku viņas dziļākās bailes un apspiestās fantāzijas… Vairs nerūp, kas pastāv īstenībā, ja vien tas iespējams iztēlē. Kino darba vizuālā valoda sajūdz sapņus un realitāti, pārvēršoties neizdzēšamā pieredzē.

Personisks stāsts, kas balstīts režisora atmiņās par uzaugšanu mazā zvejnieku ciematā. Divi pusaugu zēni piedzīvo vētrainu vasaru. Stāsts par draudzību, sevis pieņemšanu, spēku un ģimenes vērtību. Islandes ciemats ir kontrastu sastapšanās vieta, kur vasarās saule spīd bez atelpas, bet ziemās teju nemaz neuzaust. Vieta, kur tas pats, ko mīli un kas dāvā brīvību, arī savažo. Vieta, kur bērni iepazīst dzīvniekus un atklāj, ka daba un cilvēki var būt vienlaikus apbrīnojami skaisti un neiedomājami nežēlīgi.

Austrumu sāmu leģendas, mīti un liktenis. Pagājušā gadsimta 30. gados šveiciešu rakstnieks Roberts Krotets, uzklausot slimības laikā neparastos sapņos redzētā aicinājumam, devās uz Lapzemi. Viņš iemantoja tur mītošo sāmu uzticību un uz mūžu sadraudzējās ar Kaisu – tautas stāstnieci, pareģi un dziesminieci. Līdz pat 70. gadiem viņš kopā ar spāņu fotogrāfu Enriki Mendesu veica audio ierakstus un uzņēma kino materiālu, kas nesen pēc ilgiem meklējumiem nonāca režisores Katjas Gaurilovas – Kaisas mazmazmeitas – rokās. Tā varēja rasties un radās šī poētiskā filma par zemi, kur saplūst sapņojums un īstenība, un par ļaudīm, kam Otrais pasaules karš atņēma vēsturiskās mājas un dzīvesveidu…

2013. gada pavasarī tuvs šīs filmas režisores draugs nokrita no kāpņu posma un guva smagu traumu. Vīrs, kura dzīvi pilnībā pārvērta liktenīgais kritiens, ir Pers Kirkebijs – pasaulslavenais dāņu gleznotājs, dzejnieks, skulptors, grafiķis un režisors. Viņam nu ir ierobežota kustību spēja, viņš vairs neatpazīst krāsas, sejas un pat savus darbus. Filma ieved skatītāju mākslinieka refleksijās un pasaulē, kur valda vienlaikus dziļa melanholija un apbrīnojams skaistums, notiek neatlaidīgi centieni atgūt darbaspējas un pilnasinīgi dzīvojamu dzīvi. Stāsts par ilūzijām, dižu personību un esības jēgu.

Parīzē notiek starptautiski nozīmīgākās ikgadējās ielu deju sacensības – Juste Debout. 2010. gadā tajās pirmo reizi pasaules čempionu titulu hip-hop dejā ieguva sievietes – Marta Nabvire un Nikija Tsaposa. Tobrīd režisore Tūra Mortensa  jau uzņēma šo piecus gadus tapušo vizuāli un saturiski niansēto filmu par identitāti un iekšējo ceļojumu. Abas Zviedrijā dzīvojošās meitenes ir dzimušas Āfrikā – vienu jau agrā bērnībā adoptējusi zviedru ģimene, otra pārcēlusies no Ugandas uz Eiropu tikai 14 gadu vecumā. Deja viņām ir vienlaikus terapija, iedvesmas avots, spēka apjauta, pašizpausme un vēlmju piepildījums.

Režisores debijas filma ir ārkārtīgi neparasts un pārsteidzošs stāsts – skaudrs piedzīvojums. Tik nopietns kā jebkura atskatīšanās bērnībā, kur rodami zaudējumi, neveiksmes un haoss, tomēr smieklīgs un aizkustinoši atbruņojošs. Kā izlīgt ar sāpīgo dzīvē? Kas ir mūsu vecāki kā cilvēki? Kā viņi padarījuši mūs par tiem cilvēkiem, kas esam? Kinematogrāfisks vēstījums par iejūtību laikos, kad tā ir gauži nepieciešama. Performanču mākslinieks Mikaēls Rihards ar ekspresīvi spilgto ārieni un viņa nemitīgi smēķējošā, sevi par čigānieti dēvējošā māmulīte dodas ceļojumā uz vietām, kas saistās ar viņu pagātni. Ikviens no sastaptajiem cilvēkiem dāvā mātei un dēlam kaut ko no tā, kā viņiem līdz šim trūcis…

Dienvidu sāmu joikas un asinis. Kas notiek, ja sarauj visas saites ar savu kultūru? Vai tiešām iespējams kļūt par kādu citu? 1930. gados Elli Marju ievietoja internātskolā, kur sāmiem tika ierādīta viņu vieta sabiedrībā, bērnus pētīja Valsts Rasu bioloģijas institūta zinātnieki un sarunāšanās dzimtajā valodā bija sodāma. Nu viņa jau kā sirmgalve, kas sevi dēvē par Kristīni, viesojas Lapzemē, svešādo tautiešu lokā… Filma ir režisores mīlestības apliecinājums aizgājušajiem un palikušajiem, ielūkošanās Zviedrijas vēstures tumšajās lappusēs. Iesaka

Pirms dažiem gadiem režisors teica, ka vēlētos uzņemt filmu par skumjām cilvēka acīs. Nu tā ir klāt – bēgļu triloģijas otrā daļa (pirmā – traģikomēdija Havra, 2011). Kad varas iestādes sīrietim Hāledam (Šervans Hadži)nepiešķir bēgļa statusu un sūta atpakaļ uz Alepo drupām, viņš nolemj palikt Helsinkos nelegāli. Puisis sastopas gan ar rasisma izpausmēm, gan ar necerētu labestību. Soms Vikstrēms (Sakari Kuosmanens – aktieris un mūziķis, jūtas kā trešais brālis Kaurismeki, atveidojis lomas A. Kaurismeki filmās Vīrs bez pagātnes (2002), Skrejošie mākoņi (1996), Ļeņingradas kovboji dodas uz Ameriku (1989) u.c.) atrod viņu sava restorāna La Chope Dorée iekšpagalmā. Uz kādu brīdi liktenis šķiet vēlīgs…

Filma veidota no Rīgas kinostudijas spēlfilmu fragmentiem, kuros vienojošais elements ir vilciens. Tas ļauj nokļūt aizraujošā kino sapnī, kur var ne tikai satikt zudušo laiku, bet arī ļauties kinematogrāfa hipnotiskajai ietekmei. “Kino vēsturē vilcienam bijusi spēcīga loma. Vilcienam ir daudz interesantu īpašību – pārvietošanās, izmaiņas, iespēja padomāt. Vilciens nes sevī dinamiku, spēku, varbūt sapņa piepildījumu. Veidojas notikuma sajūta. Vilciens ir notikums. Kad cilvēki ir iesaistīti notikumā, paši pārkāpj pāri saviem ikdienas ierobežojumiem, “ stāsta režisors.

1941. gada 14. jūnija nakts Rīgā. Varas pārstāvji iebrūk Aleksandra un Melānijas namā, liek modināt dēlu un kāpt kravas mašīnā. Stacijā vīrieši tiek šķirti no ģimenēm. Aleksandrs atvadās ar novēlējumu: “Audzini dēlu!”. Deportētos ved uz Sibīriju lopu vagonos. Lai izpildītu vīra novēlējumu, Melānijai vispirms nākas izdzīvot, pēc tam – dzīvot. Jaunības sapņi, dzīves labākie gadi, veselība, mājas, vīrs, dēls, sava zeme – padomju vara to visu atņēma, taču viņa izdzīvoja. Izdzīvoja, lai piedzīvoto pierakstītu un lai arī nākamās paaudzes neaizmirstu stāstu, kurā ar varu tikām ierauti visi. Filma veidota pēc raksnieces Melānijas Vanagas atmiņu romāna “Veļupes krastā” motīviem.

Jāka Kilmi (Disko un atombumba, 2009) dzirkstošā komēdija aizsauc uz 1980. gadiem. Trīs igauņu puiši ir noguruši no PSRS pelēcības un ikdienas rutīnas, tāpēc ar piepūšamo laivu aizbēg uz Zviedriju. Viņi vēlas tik lielisku dzīvi brīvajā pasaulē, kādu redzējuši TV seriālos Miami Vice, Santa Barbara un citos. Zviedrijā viņus uzņem kā īstus varoņus, kas spējuši izlauzties cauri dzelzs priekškaram. Kad mediju uzmanība noplok, ašā trijotne atklāj, ka rietumnieki viņus uzlūko vien kā apnicīgus imigrantus. Lai sevi nodrošinātu, nāksies darīt ko šaušalīgu – strādāt! Puiši negrasās padoties, tāpēc izdomā neprātīgu plānu, kā tikt pie turības. Diemžēl viss sagriežas kājām gaisā!

Kādu provinces pilsētu Lietuvā plosa 2008. gada ekonomiskā krīze. Vitasu atlaiž no darba fabrikā. Sievas mudināts, viņš nekavējoties sāk meklēt jaunu darbu, bet veiksme kavējas. Vitasam neizdodas arī frizieres Marijas savaldzināšana. Viņš metas trešajā izaicinājumā – kopā ar savu labāko draugu Petrasu cenšas atrast puisi, kas youtube vietnē publicējis video, kurā apgalvo, ka savā pilsētā ir redzējis Jēzu Kristu. Te nu liktenis uzsmaida. Režisora iecere bija uzņemt savu debijas darbu par vīru, kas mācās rīkoties kā atbildīgs pieaugušais.

“Visam ir vajadzīgs fons, bet lai “”Es”” izskatītos iespaidīgi, ir vajadzīgs iespaidīgs fons. Ventas rumba der – izmērīts taču, ka platākais ūdenskritums Eiropā! Bet ko Es vēl varu darīt ar Rumbu? “Es jūtos tā, it kā man būtu īpaši ekskluzīvas tiesības uz šo vietu, jo es uzaugu, to “kadrējot” – biju pārāk sīka, lai redzētu Ventas rumbu pāri Kuldīgas tilta malām, tāpēc daudz laika pavadīju, galvu iebāzusi tilta margu apakšējos caurumos. Un jau kopš tā laika esmu pārliecināta – gandrīz nevienam nepietiek tikai ar skatīšanos uz Rumbu. Man, piemēram, bija vēlēšanās tur uzņemt filmu. Bet citiem arī ir visādas ar Rumbu saistītas vēlēšanās. Par to piepildījumu tad arī ir mana filma Rumba,” stāsta režisore Laila Pakalniņa.”

Psiholoģisks trilleris ar zinātniskās fantastikas elementiem. Ārsts Kaufmans uztic medmāsai Elzai aprūpēt ģeniālo un bagāto jauno zinātnieku Nikolā. Viņa iemīlas savā pacientā, kurš mākslīgā intelekta izstrādes procesā ir nonācis komā. Gaidāma ilgstoša atveseļošanās un nebūt ne viegls ceļš uz savstarpēju uzticēšanos. Elza cenšas izprast jaunā intelektuāļa noslēpumu, savukārt viņš tiecas izrauties no šī noslēpuma važām… Visu sarežģī zinātnieka izgudrojums – mākslīgais intelekts Anna, kas aktīvi iejaucas varoņu attiecībās, lai vīrietis piederētu tikai viņai.

Maģija, melnais humors un romantiska mīlestība. Tur gaudo vilkači un klejo ļaunie gari. Kāda pagāniska ciema iedzīvotāju galvenās raizes saistās ar izdzīvošanu aukstajā, tumšajā ziemā. Tā vārdā ir pieņemams it viss. Cilvēki zog cits no cita, no kungiem, no gariem, no velna un no Kristus. Zagšana nemitējas pat tad, ja škūņi jau plīst vai pušu. Zagšana kā ļaužu apmātība. Šeit savijušās igauņu tautas folklora un kristietības mitoloģija. Filmas centrālā tēma ir dvēseles pārdošana, dzīvošana bez dvēseles un ilgošanās pēc dvēseles. Kinodarba scenārijs balstīts latviešu lasītājiem labi pazīstamā igauņu autora Andrusa Kivirehka romānā Rijkuris jeb Novembris.

Ideja veidot šo filmu režisoram radās kādā saltā rītā Varšavā, kad viņu piemeklēja doma: “Sasodīts! Cik gan daudz laika man atlicis, lai uzņemtu filmu par to, kā ir būt jaunam? “ Viņš cer, ka šis kinodarbs parāda, kā jaunība visā savā dullajā krāšņumā var tikt pilnasinīgāk izdzīvota. Un arī to, kā to skaistāk atcerēties, kad pagājusi. Mākslas skolas audzēkņi Kristofers un Mihals dzīvo Varšavā. Pilsētā, kuras nemiers saistās ar traumatisko pagātni un spožo nākotni, kas nekādi nav sasniedzama. Ko nozīmētu būt patiesi nomodā pasaulē, kam tīk būt aizmigušai?

Mūsdienu sabiedrības kaites Bulgārijā. Filmas tapšanu iedvesmojusi kāda publikācija presē, tikai šis kinostāsts sākas no vietas, kur beidzās raksts.  Dzelzceļa darbinieks Petrovs uz sliedēm atrod miljons levu. Viņš nolemj visu šo naudu atdot policijai. Par cēlo rīcību valsts viņam svinīgi piešķir rokas pulksteni. Drīz vien tas diemžēl apstājas. Pa to laiku Transporta ministrijas Sabiedrisko attiecību departamenta vadītāja ir pazaudējusi Petrova veco, tēva dāvāto pulksteni. Nu jāatgūst gan pulkstenis, gan pašcieņa

Pasaka pieaugušajiem. Mitoloģijā, kas saistās ar nārām, tās bieži vien ir ļaunas, plēsīgas un mežonīgas. Šajā filmā-mītā-mūziklā nāra ir rijīga, tomēr jūtīga būtne, kas, cenšoties pielāgoties cilvēku pasaulei, pazaudē savu identitāti. Disneja interpretācijas nav ņemtas vērā – gliemežvāku krūšturīšus viņas nevalkā, toties labprāt uzkostu cilvēku sirdis. Polija, pagājušā gadsimta astoņdesmitie gadi. Divas nāras izkāpj krastā un kļūst par dziedātājām naktsklubā. Viena no māsām iemīlas cilvēkā. Tas ir smags pārbaudījums abu attiecībām, jo mīlestība un izdzīvošana ir savstarpēji izslēdzoši jēdzieni…

Filmas scenārijs ir paša režisora izlolots, kaut viņu tam iedvesmojis gan krievu rakstnieka Fjodora Dostojevska stāsts, gan Gogoļa un Saltikova-Ščedrina darbi. Sieviete dodas tālā ceļā uz cietumu, kur ieslodzīts viņas vīrs, lai noskaidrotu, kāpēc atsūtīts atpakaļ viņam nosūtītais sainītis… Tā sākas stāsts par cīņu ar neieņemamu cietoksni. Stoiskā varone, kuras sejā nekad neparādās smaids, neizkļūst no savas upura lomas, kaut visiem spēkiem cenšas panākt taisnīgumu. Režisora skatījumā šī ir metafora videi, kurā cilvēki paraduši būt cits pret citu cietsirdīgi. Varmācīgi visdažādākajos veidos. Liekulība, meli, dubultstandarti un noklusēšana kā ikdienišķie neliešu pavadoņi…

Festivāla pirmajā dienā uz lielā ekrāna pirmo reizi pieredzēsim ilgus gadus tapušu dokumentālu projektu, kura centrā – latviešu arhitekts Austris Mailītis un ķīniešu kalnrūpnieks Cjuaņcji Džu. Process – ambiciozs objekts Ķīnas “centrā” – svētā Songšanas kalna pakajē. Kultūras atšķiras, pieņēmumi un konvencijas ir jāpārvērtē, personiskās ambīcijas ir kā monētas divas puses. Ķīnietis, kurš vēlas atklāt Rietumus, latvietis, kurā mīt milzīga cieņa pret Austrumu filozofiju, un lidojoši Šaoliņas mūki pasaules pirmajā būvē, kas paredzēta, iespējams, centrālajai cilvēciskajai ambīcijai – levitēt.

Drauga pierunāts, lietuviešu puisis Rokass dodas uz Ukrainu, lai nogādātu karadarbības zonā humanitāro palīdzību. Līdzi aizbrauc arī viņa draudzene Inga. Ceļš ieved drūmā, saltā postažā. Vienu no sastaptajām kara korespondentēm atveido franču dziedātāja, aktrise un foto modele Vanesa Paradī. Drīz situācija krasi saasinās, nākas paļauties vien uz saviem spēkiem. Šķērsojot Donbasa sniegotos plašumus, lai uzmeklētu pajumti un sabiedrotos, nākas iepazīt kara skarto cilvēku likteņus. Ceļotāji satuvinās, jo šajā pieredzē viņi sāk saprast dzīves un dzīvības vērtību…

Pārsteigums visai pasaulei – bijušās Dienvidslāvijas kulta grupa Laibach kļuva par pirmo ārzemju rokgrupu, kas koncertējusi nocietinātajā Ziemeļkorejā. To panāca filmas režisora, sena grupas fana un aktīva kultūras diplomāta neatlaidīgie centieni un šķietami utopiskās ambīcijas. Sastopoties ar stingru ideoloģiju un kultūru atšķirībām, Laibach mūziķiem vispirms ir jāizspraucas ar savām dziesmām caur cenzūras adatas aci, lai saņemtu atļauju tās izpildīt tādas auditorijas priekšā, kas vēl nekad nav dzirdējusi rokmūziku. Vienlaikus uz robežas starp divām Korejām tiek uzstādīti propagandas skaļruņi, kas ieskandina kara draudus. Un kalni atdzīvojas… skanot mūzikai!

Režisores un scenārija autores Virāgas Zomborāčas pirmā pilnmetrāžas spēlfilma ir iespaidīga komēdija – stāsts par tēva un dēla attiecībām. Mozus (Mārtons Kristofs) ir nesen atgriezies no uzturēšanās psihiatriskajā slimnīcā. Jau tā neklājas viegli, bet viņa tēvs-garīdznieks nu ir miris, un dēlam jāizprot, kas liedz nelaiķa spokam pamest laicīgo pasauli. Uzklausot profesionāla medija padomu, viņš sāk īstenot spoka atbrīvošanu. Tik neparastas sēras iespaido visu ģimeni. Būtisku pienesumu šai filmai sniedzis Gergeli Pohārnoks – Latvijas skatītājiem labi pazīstamā ungāru režisora Ģerģa Pālfi (Taksidermija, 2006) darbu pastāvīgais kinooperators.

Astoņdesmitie. Vasara. Itālija. Baseini. Intelektuāļi. “Es sev pajautāju, vai vēlos radīt kaut ko, kas būtu saruna starp stāstu, varoņiem un šo kino mediju, vai arī, lai kā varoņi, tā arī stāsts vienkārši plūstu. Tad es sev teicu: “Pakāpies atpakaļ! Vienkārši notici šiem cilvēkiem un šai videi.” Un izvēlējos veidot filmu bezrūpīgākajā un vienkāršākajā veidā, kādā spēju. Tā droši vien ir filma, kuru es vislielākajā mērā esmu veidojis ar mieru sirdī, ļoti tiešā veidā pielietojot savu moto – dzīvot ar īstenu joie de vivre sajūtu,” režisors Luka Gvadanjīno žurnālam Variety raksturo filmu, ko veidojis pēc Andrē Asimana romāna motīviem. Tā stāsta par neparasti dziļām jūtām, par pieaugšanu, par romantiku un romantismu, par aizspriedumiem un gluži pretēji – par brīvību no tiem.

Tas ir kāds, neviens, jebkurš. Tie esam mēs paši laika ritumā…

Īss stāsts par māti, viņas dēlu un abu attiecībām. Kurš ir pieaudzis? Ko īsti nozīmē būt pieaugušam?

Tēlnieka Konstantīna Brankuši Princese X – futūristisks bronzas falls Napoleona radinieces Marijas Bonapartes krūšutēla vietā.

Problēmas ar personu apliecinošiem dokumentiem rada vīram risku šķirties no nepilngadīgās meitas, kurai piedzimis mazulis.

Kāda meitene pavada vakaru mājās vienatnē…

Ungāru izcelsmes Slovākijas režisora debijas filma pilnmetrāžā stāsta par migrantu, slovāku vīru Agostonu, kas darba meklējumos nonācis Latvijā. Tik vien tiek, kā jūras sāļums un vēja brāzmas aiz apkakles. Šis ceļojums kļūst par viņa cīņu ar nepiepildīto dzīvi. Cits aiz cita rindojas absurdi notikumi, iepazīšanās un tikšanās ar seniem draugiem. Tomēr varonis nezaudē cerību nopelnīt, lai īstenotu savu sapni atklātā jūrā noķert lielo zivi. Viļņi veļas pār krasta smiltīm un lēnītēm atplūst…

Joahims Trīrs atgriežas RIGA IFF! Un Norvēģijā. Pēc režisora spožā ASV projekta SKAĻĀK PAR SPRĀDZIENIEM – filmas, kura 2015. gadā tika iekļauta RIGA IFF programmā NORDIC HIGHLIGHTS – nu seko intriģējošs trilleris – mīlasstāsts, kurā Trīrs atradis vietu arī mistikai. Eili Harbo filmā atveido norvēģu studenti, kura nule pārcēlusies uz dzīvi galvaspilsētā – Oslo. Meitene iemīlas, un sevī atklāj neizskaidrojamas, pārdabiskas spējas. Vienu no lomām filmā atveido arī Ņujorkā dzīvojošā norvēģu mūziķe un modele Kaija Vilkinsa. PROD. Tomass Robsahms / Motlys, Eurimages, Film i Väst, Le Pacte, Snowglobe Films KAM. Jākobs Īre MŪZIKA Ūla Fletums LOMĀS Eili Harbo, Ellena Dorita Petersena, Henriks Rafelsens TIES.TUR. Memento Films International IZPL. (LV) Rīgas Starptautiskais kino festivāls

Neapzinātās seksuālās vēlmes ir visciešāk saistītas ar baiļu sajūtu…  Mākslinieks Alberts ir izvēlējies skaisto Vitu kā modeli Jaunavas Marijas portretam. Jau pēc pirmajiem pozēšanas seansiem jaunajai sievietei sāk rādīties dīvaini sapņi, kuros viņu vajā šausminošs zirneklis. Neapzinātās seksuālās tieksmes raisa bailes un bezpalīdzības sajūtu, līdz patiesas mīlestības gaisma kliedē mistiskos tīklus. Latvijas vēsturē pirmā un pagaidām vienīgā erotiskā šausmu filma, kas uzņemta pēc Vladimira Kaijaka stāsta motīviem. Šī ir vienīgā kino mākslinieka Vasīlija Masa (Limuzīns Jāņu nakts krāsā, 1981 / Fotogrāfija ar sievieti un mežakuili, 1987 / Cilvēka dienas, 1989) režisētā filma, kā arī aktrises Aurēlijas Anužītes (Vecās pagastmājas mistērija, 2000) debijas darbs. 

Jaunlaulāto pāris devies medusmēnesī uz Ungāriju. Pateicoties vilcienā Budapešta – Višegrada sastaptam vīram, viņi nonāk tumši poētiskā, šermuļus uzdzenošā pilī, kur izrādās, ka ceļabiedram ar nama saimnieku ir veci rēķini kārtojami… Dzīve un nāve ir vairs tikai spēle tiem, kuru dvēseles nogalinājusi Eiropas pašsagrāve. Šeit pirmo reizi vienā kino darbā tiekas divas leģendāras agrīno šausmu filmu zvaigznes – Bēla Lugoši (Drakula, 1931) un Boriss Karlovs (Frankenšteins, 1931). Režisors Edgars Georgs Ulmers, mākslinieks un klasiskās mūzikas cienītājs, radījis vizuāli elegantu, sātaniska sadisma cauraustu briesmu stāstu, iedvesmojoties no Edgara Alana Po un okultista Alistera Kroulija.  

Lēdijas Divainas (komisks transvestīts, sliktas gaumes kino ikona) aktieru trupa rīko publiskus bezmaksas priekšnesumus ar nosaukumu Perversiju kavalkāde, kas tiek pieteikti kā neķītrumā vispārākie un patiesākie šovi pasaulē. Fināls allaž viens – skatītājus aplaupa, bet aktieri notinas. Pats skandalozais režisors (Rozā flamingo, 1972) atzīst, ka šajā groteskajā stāstā par nodevību, atriebību, novirzēm, izvirtību, vardarbību un asinskāri aizgājis mazliet par tālu. Tolaik viņš izsmēja hipiju vērtības, tāpat kā pašlaik politkorektuma normas. Tikai skatītāja paša ziņā – riebumā novērsties, apbrīnot neparasto kino vai saskatīt šai filmā pravietisku vēsti par maniaku vairošanos pasaulē.

Plastikas ķirurgs Žensjē dara visu, kas viņa spēkos, lai mīļotā meita atgūtu paša izraisītā autoavārijā sakropļotās sejas agrāko izskatu. Ādas pārstādīšanas operācijām nepieciešami upuri… Vizuāli skaists un stindzinoši bezkaislīgs atgādinājums, ka nežēlība un zvēriskums ir cilvēka dabā – tajā nav nekā ārkārtēja, ja vien pārņēmis izmisums. Šīs poētiskās šausmu filmas, kurā skan Morisa Žāra mūzika, pirmie skatītāji Parīzē krituši gar zemi kā mušas. Filma, kas citēta un interpretēta daudzos kino darbos. Tieši no tās Billijs Aidols pasmēlās ideju dziesmai Eyes Without Face. Savukārt filmas režisora dzīves dižākais veikums ir Francijas sinematēkas dibināšana kopā ar leģendāro Anrī Langluā.

Režisors vēlējās, lai melnbaltā japāņu jakudza filma būtu tik izklaidējoša, cik vien iespējams, un tā nu sirreālajā virumā rodami šādi elementi: pasūtījuma slepkavas, erotiska pievilcība, maskulīna sāncensība, vārošu rīsu smaržas aromāta fetišs, taurenītis nebrīdī, apsēstība ar nāvi… Filma strauji ieguva kulta statusu, kaut gan studija Nikkatsu netālredzīgi bija uzskatījusi, ka šis nu ir pēdējais piliens to filmu jūrā, no kurām ne jēgas, ne naudas, tāpēc nepakļāvīgais režisors tika atlaists. Sudzuki uzdrošinājās tiesāties, par ko iekļuva Japānas kino kompāniju melnajā sarakstā uz daudziem gadiem. 

Programmas NORDIC HIGHLIGHTS atklāšanas filma – šoreiz no Zviedrijas! Vara, vīrišķība un mīti. Harijs Šains, Zviedrijas Filmu institūta dibinātājs, bija viena no ietekmīgākajām kultūras un plašsaziņas līdzekļu personībām pagājušā gadsimta 60. un 70. gadu Zviedrijā. Šis ir dokumentāls stāsts par kara bēgli, kura tuvāko draugu lokā bija Ingmārs Bergmans un Ūlofs Palme. Stāsts, kas atsedz vienlaikus dižus panākumus un dziļu traģēdiju. Pārmaiņu un slavas alkām bija nepieciešami upuri, bet vairs nebija ko zaudēt, jo viņš jau bija zaudējis visu – ģimeni un ticību līdzcilvēkiem… Filmā intervēto vidū ir režisors Rojs Andersons, leģendārās aktrises Harieta Andersone un Līva Ulmane, Ingmāra Bergmana dēls Dāvids, Ūlofa Palmes dēls Mortens un daudzi citi.         Pirms filmas seansa – Zviedrijas vēstniecība Rīgā aicina uz zviedrisku brūkleņu punšu un kraukšķmaizītēm un iepazīšanos ar filmas veidotājām. Arī pēc filmas paredzēta neliela jautājumu un atbilžu sesija.

Astoņdesmito gadu otrajā pusē pasauli elektrizēja ne vien Aukstā kara spriedze, ne vien Berlīnes mūra krišana, bet arī kaut kas jauns un satraucošs, kas veidojās Rietumos plaukstošajai elektroniskās deju mūzikas kultūrai satiekot aiz “dzelzs priekškara” mītošo avangardu. Šķiet gandrīz vai neticami, ka kultūras apvērsuma, kuru toreiz Latvija piedzīvoja, arhitekts lielā mērā ir viens cilvēks – Indulis Bilzēns. Neticami arī, ka šis stāsts līdz šim nav ticis dokumentālistu izgaismots.

Filmu cikls par trīs izcilām Latvijas teātra personībām – režisoriem Oļģertu Kroderu (“Piektais Hamlets” (2007), Māru Ķimeli (“Māra” (2014) un jaunāko – par scenogrāfu Andri Freibergu – pēta to, kā vientulība, mīlestība un nāve savij kā ciešā bizē filmas varoņu dzīves un mākslas darbus. Filmā savu pašportretu Andris Freibergs rada uz skatuves kā izrādes “Andris Freibergs” scenogrāfiju. “Pasaka par tukšo telpu” tapusi VFS FILMS paspārnē.

Ielūkošanās Krievijas kaujinieku dzīvēs un domās. Viņi savulaik izvēlējās nostāties Ukrainas separātistu pusē. Kopš 2014. gada tūkstošiem jaunu cilvēku no Krievijas ieplūda Donbasa teritorijā. Šajā propagandas sakurtajā karā viņi sākotnēji ticēja, ka izpilda savu patriota pienākumu. Nu jāapkaro arī uzmācīgās domas par to, ka veiktā izvēle ir maldos sakņota un nepareiza. Sadragātas ilūzijas, nožēla un jēgas meklējumi…

Ļoti personisks, reizē skumjš un smieklīgs stāsts par režisora māti – savulaik slaveno kinoaktrisi Ņinu Antonovu. Par simts lomām – lielām un mazām. Par nonākšanu vīra-kinorežisora paēnā. Par ģimeni, kurā dzīve un kino nav nošķirami jēdzieni. Par to, kā tās locekļiem bieži jukusi izdoma ar realitāti. Par atkarību un atgūtu brīvību… Par likteņa pavērsienu… Par jaunām lomām un cerībām…

Krievijā valdošās varas opozicionāra Borisa Ņemcova dzīve un liktenis bija cieši savīti ar jaunās Krievijas likteņgaitām, tāpēc šis stāsts par viņu nav biogrāfija, bet gan lielvalsts pēdējo 25 gadu vēsture. Filmu veido unikāli arhīva materiāli, kā arī savulaik un pašlaik sabiedriski un politiski ievērojamu cilvēku atmiņu stāstījumi. Viņu vidū – Tatjana Jumaševa, prezidenta Borisa Jeļcina meita, Sergejs Jastržembskis, bijušais Jeļcina preses sekretārs, uzņēmējs Mihails Frīdmans, politiķis Grigorijs Javļinskis, Aleksejs Navaļnijs, Iļja Jašins un daudzi citi.

“Ukraiņu kinorežisora Oļega Sencova arests, viņam izvirzītās apsūdzības, gadu ilgusī tiesa un piespriestais cietumsods izsauca plašu starptautisku rezonansi. Ievērojamas kino personības – Pedro Almodovars, Aki Kaurismeki, Agņeška Holanda, Andžejs Vajda, Bela Tars, Maiks Lī, Vims Venders un daudzi citi parakstīja Putinam adresētu atklātu vēstuli ar lūgumu atbrīvot Oļegu Sencovu no ieslodzījuma… Kafkas cienīgais filmas režisora pētījums ir absurds un biedējošs stāsts par to, kā valsts varas mašīna var samalt ikvienu.”

Kazahstānā, Tjanšana kalnos, pie milzīgā ledāja Tujuksu 3500 m augstumā atrodas viena no vecākajām glacioloģijas stacijām, kurā jau trīsdesmit gadus dzīvo un strādā lietuviešu zinātniece – glacioloģe Aušra Revukaite. Meditatīvs stāsts par vientulību un dabas varenību skarbā, tomēr apburoši skaistā pasaulē.

To, kas atgadās uz Krievijas ceļiem, precīzi un bezkaislīgi fiksē videoreģistratoru kameras, ar ko aprīkotas teju visas automašīnas valstī. Super-objektīvs uzņemtais materiāls atspoguļo krievu nacionālo raksturu un kolorītu: pastāvīgas brīnuma gaidas un drāmas priekšnojautas. Degošs mežs šeit kļūst par “krievu elles” simbolu, armijas tanks pie automazgātuves – par pavadoni uz absurda un labestīga humora pasauli. Savukārt video, kas uzņemts pie Kremļa Borisa Ņemcova slepkavības vakarā, atgādina par to, ka ļaunums vienmēr ir kaut kur pavisam tuvu. Daudz neprātīgu, smieklīgu un traģisku brīžu, ko jāpieredz dzīves ceļā.

Komponists Oļegs Karavaičuks dodas savā pēdējā pastaigā pa vasarnīcu ciematu Komarovu, kas atrodas Pēterburgas pievārtē. Te mitinājušies un atdusas zudušā laikmeta inteliģences pārstāvji, te viņš aizvadījis visu savu dzīvi un radījis lielāko daļu no mūzikas. Ekscentriskā un ģeniālā komponista-vientuļnieka pēdējais sacerējums ir “Komarovas valsis”, kas šajā filmā tiek atskaņots pirmo reizi. Šīs ir mākslinieka atvadas, viņa vēstījums un atgādinājums par mūžīgajām vērtībām – mīlestību pret neskarto dabu un cilvēku.

Provinces teātrī tiek iestudēts Bokačo “Dekamerons”. Aktrise nekādi netiek galā ar savu lomu. Režisors veic riskantu eksperimentu, kas rada aktrisei dziļu psiholoģisku traumu, tomēr vajadzīgo rezultātu beigu beigās panāk.

Nomaļā pilsētiņā tiek būvēts transporta mezgls. Tas pārkaras pāri mājām un cilvēkiem. Divas skolnieces uzņem par šo vietu video blogu un cer kādu dienu kopā aizbraukt prom uz visiem laikiem. Uz urbānas ainavas fona attīstās mulsinoši ciešas abu meitenīšu attiecības…

Pjotrs Pavļenskis pašlaik ir radikālākais mākslinieks Krievijā. Pavļenska asiņainās un izaicinošās performances sakropļo viņa paša ķermeni – viņš aizšuj lūpas, kails ietinas dzeloņstiepļu “kokonā” pie Sanktpēterburgas Likumdošanas sapulces ēkas, pienaglo savus dzimumorgānus pie Sarkanā laukuma bruģa – viņš nojauc robežu starp dzīvi un mākslu.

Īsi aplūkota viena diena jauno mākslinieču dzīvē. Viņas ieradušās no dažādām valstīm, lai dzīvotu un mācītos Vīnes Daiļo mākslu akadēmijā. Dokumentālas epizodes mijas ar ainām, kas imitē ikdienību, un katra no tām sākas ar Sabīnes Špilreinas – pirmās sievietes-psihoanalītiķes – citātu. Kas notiek ar dzīvi, kad nekas nenotiek? Un kāda ir jauno mākslinieku (kaut vairs ne jaunu cilvēku) motivācija nodarboties ar mākslu? Darbs turpina tēmu “Intervija” (2013), kurā autors uzdod šo jautājumu pats sev.

Laiks iet gulēt! Tēvs un meita, vakara pasaciņas vietā izdomā pasauli mākoņos. Tur valda Purkšķu karaliene.

Ēst cepumus, ja esi krokodils, ir grūtāk, nekā varētu šķist.

Kabatas izmēra cilvēciņa un kāda akla vīra nejaušā tikšanās pārtop skaistā draudzībā.

Mops liek ūdenim kafijas automātā burbuļot un prāto, kas notiku, ja viņš tam pievienotu želejas pulveri.

Draudzīgs milzis lūko palīdzēt, taču cilvēku bailes neļauj tiem saskatīt viņa labos darbus.

Septiņi no astoņkāja taustekļiem vēlas cept persiku kūku, viens – šokolādes. Kurš uzvarēs?

Upes krastos iestājas rudens, dzīvnieciņi – lielāki un mazāki – gatavojas pārziemošanai.

Gardais, zaķēna mammas ceptais cepumiņš ir īsts palaidnis un apmuļķo visus, pat viltīgo lapsu.

Kas notiek ar zebras svītrām, kad tā nejauši ieskrien kokā?

Vāverēns atrod ragutiņas, taču lai pilnībā izbaudītu ziemas priekus, viņam tās jāiemācās vadīt.

Vecmāmuļa veido mežģīnes – viņas darbus klusībā apbrīno zirneklītis, kam ir līdzīga aizraušanās.

Brālim un māsai gadījies sastrīdēties, un nevar vēl zināt, kā viss beigtos, ja neiejauktos Ome.

Kad Bizes ģimenē ienāk brālītis, viņa ar savu draugu Neguļu kaļ plānus, kā atgūt vecāku uzmanību.

Drosmīgajiem pat visbiedējošākais ceļojums izvēršas piedzīvojumā. Desmitgadniece Toda dzīvo kā pasakā – viņai kopā ar tēvu un vecmāmiņu pieder konditoreja, kur tiek ceptas visgardākās kūkas. Taču kādu dienu pilsētā, kurā Todas ģimene dzīvo, pēkšņi vairs nav neviena cilvēka. Kā izrādās, valstī ir sācies karš – Vieni karo pret Otriem, bet iedzīvotāji ir devušies bēgļu gaitās. Todas tēvam ir jādodas armijā – meitasprāt, tas nozīmē pārtapt par krūmu, jo pie ķiveres ir jāpiestiprina zari, lai maskētos. Savukārt Toda dodas intriģējošā un neierastiem notikumiem pilnā ceļā, lai patvertos pie savas kaimiņvalstī dzīvojošās mammas.

Vai viss, ko klasesbiedri saka, ir patiesība? Šajā Lietuvas kinoklasikas filmā klasesbiedri ir deviņus gadus veco Ingu pasludinājuši par “skaistuma karalieni”, taču viņu attieksme krasi mainās, kad kāds zēns pasaka, ka viņa patiesībā esot neglīta. Bērni pat neapjauš, cik viņu teiktais Ingai ir sāpinošs, taču, lai situāciju vērstu par labu, pietiek ar mazumiņu – pāris labiem vārdiem.

Atslēdzot 213. istabu, vasaras nometne kļūst par spokainu vietu. Elvīra, Meja un Bea tikko kā ir pabeigušas sesto klasi un dodas uz vasaras nometni. Negaidītu notikumu dēļ meitenes tiek izmitinātas istabiņā ar numuru 213 – tajā neviens nav nakšņojis vairāk kā pusgadsimtu. Un ne velti – drīz vien sāk pazust meiteņu mantas… un parādās mīklainas, dīvainā rokrakstā rakstītas vēstules. Vai tiešām leģenda par nometnē mājojošo spoku ir patiesa?

Pilsētas puika atgriežas tālajos ziemeļos. Divpadsmit gadus vecais Nilass laimīgi dzīvo kopā ar tēvu Nīderlandē. Taču šovasar viņam jādodas uz Zviedrijas ziemeļiem, lai beidzot sastaptu savu sen nesatikto māti, kuru Nilass, kopš vecāku šķiršanās tikpat kā neatceras. Viņu gaida intriģējoša un emocionāla atkalredzēšanās, kā arī iepazīšanās – gan ar mātes jauno ģimeni, gan ziemeļu dabas varenumu. Sākotnēji svešādā vide Nīlasu biedē, taču, pārvarot bailes, šis ceļojums kļūst par neaizmirstamu piedzīvojumu!